Kuratore Inga Šteimane par Viktora Timofejeva izstādi „FOURESTS”:
„Mēs nespējam domāt to, ko nespējam domāt; tātad mēs nespējam teikt to, ko nespējam domāt”* – lai četri Vitgenšteina „nicht”, kas skan tik avangardiski, tik zinātniski, jūs pavada, dodoties Viktora Timofejeva izstādē, kur redzam četriniekus. Vitgenšteina teksta hronoloģiskais datējums (1918) ir tieši tas laiks mākslas vēsturē, ar kuru visbiežāk saista Viktora Timofejeva mākslu.
Modernistu utopijas, avangardistu dedzīgie virzieni, manifesti un autoru stili, kas nāk prātā, aplūkojot Viktora Timofejeva konceptuālās ainavas, zīmju sablīvējumus un kartona torņus, liek šķirstīt grāmatas un saskatīt līdzības.
Lūk, 1917. gads, Pīts Mondriāns glezno vienkārši nosauktu, bet vizuāli ilgi meklētu „Līniju kompozīciju”, ko, ignorējot jauna mākslinieka publisko anonimitāti, gribas nolikt blakus Viktora Timofejeva gleznām ar kodētiem nosaukumiem „V_1”, „+_1” (2009). Tur redzamas līdzīgas īsas melnas līnijas, kas satiekas, krustojas un apstājas. Mondriāns toreiz izlauzās līdz abstrakcijai un tās telpiskajai funkcionalitātei („katru elementu nosaka pretējais elements”). Ko dara Viktors Timofejevs?
Pols Klē, 1929. gads, viņa akvarelis „Nesakārtoti telpā” (Nichtcomponiertes in Raum). To gribas turēt blakus, aplūkojot Viktora Timofejeva mazos krāsainos zīmējumus, kas tapuši šogad – “GMUAU. Green Multi-Use Adapter Unit_1”, “GMUAU. Green Multi-Use Adapter Unit_2”, „Metatron3D” – , lai salīdzinātu gan arhitektoniskos elementus, gan to lidināšanos telpā un šķietami līdzīgos mērķus – norādīt, kā tiek formēta telpa. Atšķirību jūtam autoru attieksmē pret šo mērķu sasniegšanu – Klē nosaukums un pats darbs cīnās par zināšanām, par patiesā (abstrakcija) atšķiršanu no maldiem (ilustrācija). Viktoram Timofejevam abstraktas telpas producēšana drīzāk ir rutīna, bet uzmanīgs viņš ir pret īpašajām nozīmēm, ko telpai var piešķirt vārds vai kāds cits simbols. Viņa darbu nosaukumi ir svarīgi. Tie nevar mainīt to, ko mēs redzam, bet var dot redzamajam prioritātes. Salīdzinājumā ar Klē Timofejevs dara to pašu, ko salīdzinājumā ar Mondriānu – nevis pamato abstrakcijas iespējamību, bet pielieto abstrakciju.
Vērojot Viktora Timofejeva darbus, neiztikt bez atmiņām arī par supremātistiem, konstruktīvistiem un funkcionālistiem (šīs atmiņas viņam atnesušas funkcionālisma arhitektūras praktiķa un teorētiķa Ādolfa Losa vārdā nosauktu balvu pērn!). Bet te arī ieraugām citas būtiskas atšķirības. Leģendārajā fotogrāfijā ar Kazimira Maļēviča supremātismu izstādē „0.10” 1915. gadā Petrogradā ir Maļēviča glezna „Melnais krusts”, kuru gribas uzšķirt, ieraugot Viktora Timofejeva tušas zīmējumus „ICON_do” (2009) – arī melnu krustu, uz kura izaug celtne. Šie Timofejeva zīmējumi ir gandrīz episka sāga inženierzinātnei modernistu arhitektūrā. Pretēji Maļēviča darbam tas ir naratīvs un nav inženieriski būvēts, kā tas ir Maļēviča gadījumā, kur krusta formu un mērogus nosaka gleznas laukums, tātad – telpa, citiem vārdiem – objektīva nepieciešamība, nevis mākslinieka „iekšējā pasaule”.
Vai Viktors Timofejevs pēta avangardu? Drīzāk nē, jo tā nav analītiska pieeja, bet gan emocionāla izvēle un apropriācija, tā sas. Viņa blogā var redzēt dažnedažādus mākslas un nemākslas attēlus no baroka līdz kosmiskām iluminācijām. Pikaso salīdzina mākslas praksi līdz avangardam ar secīgu papildinājumu summu, turpretī avangards esot „postījumu summa”. Postmodernās prakses stāvokli visbiežāk sauc par „valodu rotaļām” un tādā vaidā var uzlūkot arī Viktora Timofejeva konceptuālās ainavas, objektus un skaņu. Pretēji tam, lai tūlīt apgalvotu, ka viņš atsakās no modernistu iecienītās zinātniskās pieejas, ka viņa saprātīgums ir ezotērisks, ka viņa abstraktajai telpai trūkst loģikas un viņa arhitektoniskajām konstrukcijām piemīt pilnīgi barbariski tehniskie risinājumi (viss kaut kā sastutēts, pielāgots un sašņorēts vai turas „no zila gaisa”), jānorāda uz paradigmu maiņu. Timofejevs rada mākslu laikmetā, kad par zināšanām kā diskursu, kas bija modernistu karogs, svarīgāka ir diskursu zinātne. Zināšanas kā tādas ir visai ierasta lieta, tāpēc svarīgāka ir to interpretācija, līdz ar to arī mākslas filosofijā klasisko daiļrades problemātiku nomainījusi postmodernā mākslas darba uztveres problemātika. Viktora Timofejeva konceptuālās ainavas, kur viss ir mākslīgs, konstruēts, bet vienlaikus arī labi „izskaidrots” (autors neslēpj, ka viņa koki ir krāsoti kartona modeļi, ka viņa konstrukcijas savilktas ar virvi utt.), var saistīt ar teorijām par saprašanas prezumpcijas atjaunošanu, ko piedāvā laikmetīgais postmodernisms. Viktora Timofejeva „FOURESTS” piedāvā zīmju un jēgu rotaļas intersubjektīvai komunikācijai un savstarpējas sapratnes veidošanai.
* „Was wir nicht denken können, das können wir nicht denken; wir können also auch nicht sagen, was wir nicht denken können” Ludvigs Vitgenšteins „Loģiski filozofisks traktāts”. Rīga, 2006, Liepnieks & Rītups. Tulkojis Jānis Taurens.
