Majoru pamatskolas audzēkņi Aspazijas dzimšanas dienu sagaida ar vizuālās mākslas izstādes „Mans kaķis – Aspazijai” atklāšanu Raiņa un Aspazijas vasarnīcā (J.Pliekšāna ielā 5/7, Jūrmalā) 2011. gada 15. martā plkst. 15.00.
Izstādes atklāšanā varēs uzzināt gan tās dalībnieku, gan skatītāju stāstus par viņu mazajiem draugiem – kaķiem. Muzeja darbinieki sagatavojuši informāciju un saistošas leģendas par Aspaziju un viņas kaķiem. Uz izstādi tiek aicināti pirmām kārtām bērni ar vecākiem, skolēni un skolotāji, taču interesanti gan atklāšanā, gan izstādē būs ikvienam. Atklāšanu vadīs muzeja Lielais kaķis, kurš aicinās piedalīties jautājumu spēlē un noskatīties multiplikācijas filmas.
„Izstādē būs apskatāmi vairāk nekā 30 darbu, kas veidoti dažādās tehnikās,” stāsta Majoru pamatskolas vizuālās mākslas skolotāja Inga Freiberga. „Tie tapuši ar guašu, krāsainajiem krītiņiem, flomāsteriem. Majoru pamatskolas pulciņa „Jaunās tehnikas vizuālajā mākslā” dalībnieki piedalās izstādē ar gleznojumiem uz zīda. Izstādē redzami 2.–6. klases skolēnu darbi. Bērni strādāja ar lielu mīlestību, jo katrs domāja gan par savu mīļo kaķi, gan par Aspazijas kaķiem. Katrs zīmējumos redzamais kaķis ir ar savām īpatnībām un raksturu. Bērni uzskata, ka Aspazija šajā izstādē noteikti atradīs arī kādu no saviem kaķiem.”
Dažos vēsturiskos faktos par izcilo dzejnieci un viņas kaķiem dalās Raiņa un Aspazijas muzeja darbiniece Aija Magone, piebilstot, ka izstādes atklāšanā varēs uzzināt vēl vairāk:
„Kas gan var apgalvot, ka zina, kā Aspazijai piedzima dzejolis? Neviens! Tomēr par šiem brīžiem mums varētu pastāstīt katrs no viņas kaķiem. „Viņš bija labsirdīgs un gudrs,”- šos vārdus Aspazija ierakstīja savā dienasgrāmatā 1924. gada martā. Viņas dzimšanas dienas mēnesis bija iesācies ar bēdām un briesmām, jo 2. martā ap pusdienas laiku viņas acu priekšā divi briesmīgi vilku suņi saplosīja viņas kaķīti Mikiņu. Šis kaķītis vienmēr bija gaidījis mājiniekus un nācis pretī, lai arī lietus lītu un cik vēls arī būtu. Visus viņš saņēma un izvadīja. Dzejniece rakstīja: „Es ciešu visu nedēļu ar šo šausmu ainu priekš acīm, esmu slima, un nav ne mazākā spēka kaut ko strādāt. Tāda tad nu mana dzimumdiena!”
Tā paša gada martā dzejniece uzrakstīja 32 lapiņas savam bērnības dienu tēlojumam „Zila debess”, kurā kā viens no pirmajiem atmiņu tēliem ir cildināts vēl cits kaķītis. Elziņas māte gan dēvēja šo runci par veco sliņķi, kas nevīžojot vairs medīt, esot vecs, kūtrs un jau reiz gājis caur suņu nagiem. Bet meitene tam gan nepiekrita, jo, kad viņa bija noskumusi par kaut ko, kad raudāja, paslēpusies bēniņos, lielais, pelēkais runcis – mīksts un silts – apķērās viņai ar kājām ap kaklu, ar platu mēli laizīdams nost asaras, kuras bira pār vaigiem. Viņš skaļi rūca, spiedās pie krūtīm. Viņš bija uzmeklējis Elziņu, saprata viņu un mierināja: „Es nu vairs nebiju viena, un man bij žēlotājs un draugs, un no tā laika es ar runci slēdzu ciešu, slepenu draudzību: es guldināju viņu mīksti, atdevu arvien pusi no tā, kas man smeķēja, un vienmēr kopā ar viņu rotaļājos”. Bērnības tēlojuma nodaļā ”Vienīgais draugs” dzejolī „Bēdu biedrs” Aspazija par šo runci stāsta: „Tas pats, ko kā zirgu / Es ratiņos jūdzu, / Ko leļļu kāzās / Kā lielkungu lūdzu.” Un ir arī dzejnieces stāsts par to, kā kaķis bērnībā izglābis viņai dzīvību...”
Majoru pamatskolas pedagogi un skolēni allaž ir bijuši naski Raiņa un Aspazijas vasarnīcas apmeklētāji un sadarbības partneri. Daudzas reizes muzejā rādīti skolēnu sagatavoti literāri muzikāli uzvedumi un teātra izrādes, projektu nedēļās skolā tapuši neskaitāmi pētījumi par abu dzejnieku daiļradi un gaitām Jūrmalā.
Veronika Ramāne,
Sabiedrisko attiecību nodaļas speciāliste
