Daugavpils, 17. aprīlis. 19.gs. otrajā pusē straujais ekonomiskā un kultūras līmeņa kāpums veicināja dažāda tipa celtņu intensīvu būvniecību. azīstamo arhitektoniskās izteiksmes līdzekļu lietojumu balstītā eklektisma formālais paveids ir tā dēvētais ,,sarkano ķieģeļu stils, kas īpaši bija izplatīts rūpniecības ēku un noliktavu būvniecībā. Latvijā un arī Daugavpilī šis eklektisma paveids kļūst aktuāls ap 1907. gadu.

Ķieģeļu stilam raksturīgi noteikti oriģināli formveides paņēmieni- visu kompozīcijas elementu vienmērīgs ritms, plastiskās apdares piesātinātība un elementu jēdzieniskā nepārprotamība – ķieģeļu stila formas pārsvarā tika patapinātas no gotikas stila arhitektoniskajiem paņēmieniem. Pirmo reizi pēc viduslaikiem celtniecības materiāls tika izmantots ne tikai praktiskiem, bet arī estētiskiem mērķiem, likta lietā tā faktūra, krāsa, variētas sīkdetaļas. Tomēr sastopami arī šī stilistiskā virziena paraugi, kuru apdarē izmantoti apmetumā darināti ordera elementi. Šādos gadījumos novilkt stingru robežu starp “ķieģeļu gotiku”, un citu eklektisma virzienu var tikai nosacīti. Pārsvarā starp celtnes funkciju un formu nebija tieša sakara, bet tikai asociatīva saikne, un šī asociatīvā valoda bija labi saprotama.

Konsekventi šī stila kopēji bija tādi izcili arhitekti kā Makss Pauls Berči, Reinholds Šmēlings, Vilhelms Bokslafs un arī Vilhelms Neimanis, kurš 19. gs beigās vairākus gadus bijis arī Daugavpils galvenais arhitekts. Viņš ir autors vairākām ķieģeļu stila ēkām Daugavpilī- par piemēru var minēt Daugavpils psihoneiroloģiskās slimnīcas ēku, kas tika uzcelta 1870. gadā. Spilgts sarkano ķieģeļu arhitektūras piemērs ir ēka Saules ielā 1/3, kuras fasādei ir bagātīga sarkano ķieģeļu plastika-taisnas un liektas dzegas, starpdzegas, arkas, konsoles, u.c. Arī nesen renovētā Daugavpils Poļu ģimnāzija pieder šim arhitektūras virzienam.

Ingūna Podžuka
Kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore