Kas ir orientēšanās?
Orientēšanās ir sporta veids, kur dalībnieks izmanto precīzu karti un kompasu, lai atrastu apvidū izvietotus kontrolpunktus. Par orientēšanos var priecāties gan kā par pastaigu mežā, gan sportisku sacensību. Varētu teikt, ka orientēšanās mazliet atgādina piedzīvojumu ar mantu meklēšanu, ar ko tik jautri nodarbojās Pepija Garzeķe.
Parasti orientēšanās distance sastāv no starta, vairākiem pēc kārtas ar aplīti iezīmētiem un ar līnijām apmeklēšanas secībā savienotiem kontrolpunktiem un finiša. Kontrolpunkta aplītis tiek apvilkts ap simboliem, kas attēlo meklējamo objektiem. Šos objektus precīzāk raksturo kontrolpunkta apraksts, ko mēdz saukt par leģendām. Vieta, kas jāatrod dabā tiek apzīmēta ar kontrolpunkta "lukturi".
Lai pierādītu kontrolpunkta apmeklējumu, tiek izmantotas elektroniskas atzīmēšanās sistēmas, vai kompostieri, kas izvietoti uz "luktura" rāmja. Elektroniskā atzīmēšanās sistēma atzīmē gan apmeklētā kontrolpunkta numuru, gan laiku, kad tas apmeklēts. Ar kompostieriem kontroles kartiņās tiek veiktas atzīmes, kas katrā kontrolpunktā ir atšķirīgas.
Ceļa izvēle starp kontrolpunktiem netiek noteikta un pilnībā ir atkarīga no dalībnieka lēmuma. Tieši ceļa plānošana un spēja apvidū atpazīt savu atrašanās vietu pēc kartes ir orientēšanās sporta šarms, kas atšķir to no vienkāršas krosa skriešanas.
Visbiežāk orientēšanās sacensībās izmanto individuālu startu pavēles distancē ar noteiktu punktu apmeklēšanas kārtību, taču pastāv arī citi sacensību veidi, kā izvēles distances, kur dalībniekam jāapmeklē noteikts punktu skaits, bet secība nav noteikta, stafetes, kā arī citi sacensību veidi. Stafetes starts redzams attēlā.
Karte
Orientēties ir iespējams gandrīz jebkurā atbilstoša mēroga kartē, taču vislabāk to darīt kartēs, kas īpaši radītas sacensībām. Orientēšanās kartes ir precīzas un detalizētas, turklāt tajās tiek iezīmētas detaļas, kas izpaliek citur. Apvidus formas un objekti tiek attēloti tad, ja to lielums ir salīdzināms ar cilvēka augumu un tās ir ieraugāmas no brīva skrējiena. Piemēram, kartē iezīmēta izgāzta koka sakne nebūs zemāka par 1/2 no vidēja cilvēka auguma, bet bedre nebūs seklāka.
Mūsdienu kartes nav salīdzināmas ar tām, kas tika izmantotas pagājušā gadsimta vidū. Skandināvi sāka ar zemes dienesta kartēm, kas bija melnbaltas, mērogā 1:100,000 (1 cm =1 km), bieži bez reljefa līnijām. Mūsdienās sacensības tiek rīkotas 5 krāsu kartēs, kur horizontālās augstumlīknes tiek vilktas vismaz ik pa 5 metriem. Latvijas reljefs vietām ir ļoti sarežģīts, tādēļ bieži apvidus griezums tiek attēlots ik pa 2,5 m. Arī Starptautiskās Orientēšanās federācijas (IOF) rekomendētais mērogs 1:15,000 vietām nav viegli salasāms un kartes tiek sagatavotas mērogā 1:10,000, kur 1cm ir 100 metri, vai pat 1:7500.
Atšķirībā no tūrisma ceļvežos ievietotiem apvidus plāniem vai zemes dienestu kartēm, orientēšanās kartēs noteiktos attālumos paralēli cita citai tiek novilktas ziemeļu līnijas. Ievietotajā piemērā tās ir zilā krāsā, reizēm tās mēdz būt melnas. Vietās, kur novilktas līnijas, dabā neeksistē nekādi līnijveida objekti. Jāuzmanās šīs līnijas sajaukt ar dabā esošiem grāvju un stigu attēlojumiem. Ziemeļu līnijas ir vērstas uz zemeslodes magnētiskajiem ziemeļiem. Arī kompasa adatiņa novirzās uz magnētiskajiem ziemeļiem, tādēļ pēc kompasa noorientējot karti dažādu apvidus objektu apzīmējumi kartē savstarpēji būs atbilstošos virzienos un proporcijās ar pašiem objektiem.
Šobrīd orientēšanās sacensību kartēs tiek pielietoti IOF noteiktie apzīmējumi. Tie ir sadalīti pa krāsām un krāsu izvēle nav nejauša:
Orientēšanās karšu apzīmējumi
- Ar melno tiek apzīmēti cilvēka radīti objekti, (mājas, drupas ceļi, takas, stigas) kā arī nepārvarami dabas objekti (klintis, kraujas, lieli akmeņi)
- Brūnā krāsa tiek lietota apvidus formas izzīmēšanai. To veic ar reljefa līnijām. Brūni punktiņi apzīmē ierakumu, bet "v" apzīmē bedri.
- Zilā krāsa apzīmē slapjumu sākot ar purvu un beidzot ar jūru.
- Dzelteno krāsu lieto atklātiem laukiem. Iedomājieties, ka tur zied penenes vai rapsis! Cita toņa dzeltenais parāda smilšainu kāpu, ar zāli aizaugušu platību, izcirtumu
- Kādā krāsā ir mežs? Pareizi! Jo biezāks, jo zaļāks. Tas atkarīgs no skrienamības pakāpes. Un otrādi, jo skrajāks, jo baltāks.
- Baltā krāsa orientēšanās kartēs parāda, ka šajā vietā esošā meža caurskrienamība ir ļoti laba.
- Violetā vai sarkanā krāsa tiek lietota, lai iezīmētu skrējiena distanci. Vēl šādi tiek attēlota dalībniekiem svarīga informācija (nesen radušies izcirtumi, dzirdināšanas punkti, apvidus, ko nedrīkst šķērsot).
Kompass
abam kompasam kolba ir pildīta ar šķidrumu; tas stabilizē kompasa adatiņas kustības, tādēļ nav nepieciešams kompasu turēt pilnībā nekustīgu. Lētus kompasus bez šķidruma pildījuma lietot nevajadzētu. Kompasa adatiņa tiek krāsota divās krāsās. Novietojot kompasu plakaniski, sarkanais gals pagriežas pret ziemeļiem, bet baltais pret dienvidiem. Labs kompass darbojas ilgi, taču ir atsevišķas lietas, kas var sabojāties: plastikāta daļas var salūzt vai kolbā var parādīties gaisa burbulis, Ar laiku šķidrums var pieņemt zaļgani zilu nokrāsu. Ļoti reti var gadīties adatas magnetizācijas izmaiņas.
Pastāv divu veidu orientēšanās kompasi:
Plāksnītes kompass
Plāksnītes kompass Šo kompasa veidu ieviesa brāļi Kjellstromi otrā pasaules kara laikā. Tas ir veidots no taisnstūra formas pamata plāksnītes, uz kuras garenvirzienā uzvilktas sarkanas līnijas un bulta, un grozāmas kolbas, kas sadalīta 360 grādu sadaļās. Uz kolbas apakšējās virsmas ir sarkana bulta un tai paralēlas līnijas. Plāksnītes malā vai stūrī sākas aukliņa ar savelkošu mezglu, ar ko nostiprināt kompasu ap plaukstu.Uz plāksnītes var būt izvietotas dažādu mērogu skalas, palielināmais stikls, trīsstūra un apļa izgriezums zīmēšanai.
Pirksta jeb īkšķa kompass
Pirksta jeb īkšķa kompass Astoņdesmito gadu vidū zviedru vadošie orientieristi izstrādāja citu orientēšanās kompasa modeli, izveidojot segmentveida plātnītes formu un pievienojot saiti kompasa nostiprināšanai uz īkšķa. Parasti kompasu liek uz kreisās (kreiļi uz labās) rokas īkšķa, ar ko tiek turēta arī karte. Priekšrocība šādai kompasa uzbūvei ir tā, ka karte un kompass vienmēr var tikt uztverti kā viens kopums, karte vieglēk novietojama vajadzīgajā virzienā, turklāt otra roka paliek brīva. Trūkums ir neprecizitāte garākam skrējienam pēc virziena, kā arī daļējas informācijas "paslēpšanās" zem kompasa. Pirms iegādāšanās ieteicams iznomāt gan viena, gan otra tipa kompasus, lai saprastu savu izvēli. Pasaules čempionātos uzvarētājiem ir bijuši gan plāksnītes, gan pirksta kompasi, kā arī vinnēts pavisam bez kompasa.
Pielietojot gan viena, gan otra veida kompasus, ir nepieciešamas sekojošas divas pamatiemaņas:
- Kartes noorientēšana
- Virziena noteikšana
Apzīmējumi
1. Virsmas formas un ūdeņi
2. Veģetācija un lineārās formas
3. Dažādi cilvēka radīti objekti apvidū
4. Papildus informācija sacensību dalībniekiem
Leģendas
Kontrolpunktu leģendas ir papildus informācija sportistiem par atsevišķa objekta (orientiera) precīzu atrašanās vietu dabā, kurā tiek raksturotas objekta (orientiera) ārējās pazīmes, izmēri u.c. informācija, ko nav iespējams parādīt kartē, kā arī kontrolpunkta prizmas un atzīmēšanās ierīču precīzu atrašanās vietu pie objekta (orientiera).
Piemēri
Distance
Vairums orientēšanās distances sastāv no starta, noteiktā kārtībā secīgi izkārtotiem kontrolpunktiem un finiša. Pirms starta karte netiek rādīta, vai atsevišķos gadījumos tautas sacensībās karti saņem iepriekš un ar to iepazīties var ilgāk. Tad arī distance ir jāizzīmē no paraugkartes. Parasti sacensībās tiek piedāvātas distances, kas sadalītas pa grupām pēc vecuma un dzimuma. Var būt vēl apakšgrupas pēc grūtības pakāpes vienas vecuma grupas ietvaros.
Attēlā parādīta iesācēju distances paraugs. Tur redzami 5 kontrolpunkti, kas jāapmeklē tādā secībā, kā tie savienoti un sanumurēti. Ceļa izvēlei nav jāsakrīt ar līnijām. Daudz izdevīgāk šajā gadījumā mazliet novirzīties un izmantot takas, kas ved gandrīz vajadzīgajā virzienā. Bez kartes vēl līdzi tiek dota leģendu lapiņa, kas precizē katra aplīša ietverto objektu.
Kontrolpunktu leģendas ir papildus informācija sportistiem par atsevišķa objekta (orientiera) precīzu atrašanās vietu dabā, kurā tiek raksturotas objekta (orientiera) ārējās pazīmes, izmēri u.c. informācija, ko nav iespējams parādīt kartē, kā arī kontrolpunkta prizmas un atzīmēšanās ierīču precīzu atrašanās vietu pie objekta (orientiera).
Ceļa plānošana
Orientēšanos var sadalīt trijos galvenajos uzdevumos:
- Atpazīt savu atrašanās vietu kartē
- Izvēlēties vienu no daudzajiem iespējamajiem ceļu variantiem
- Realizēt savu virzīšanos pa izvēlēto ceļu
Ir vairākas stratēģijas, kas palīdz sekmīgi un ātri pabeigt distanci.
Lietas, kas jāizdara, neatstājot kontrolpunktu:
Ievērojiet leģedu!
Lai saplānotu ceļu, jāzina, kas jāmeklē, tādēļ svarīgi ievērot detaļas par meklējamo objektu. Aplūkojiet leģendu lapiņā nākamā punkta numuru un nosakiet, uz kāda objekta kontrolpunkts izvietots. Ceļa plānojums atšķiras no tā, vai jāmeklē kalna virsotne, atsevišķi augošs koks, vai bedre.
Izvēlieties raksturīgu orientieri
Lai vieglāk nokļūtu pie kontrolpunkta, vispirms iekļaujiet ceļa variantā lielāku, atpazīstamāku objektu tā tuvumā, kuru vieglāk atradīsiet. Bedri būs grūti atrast lielā attālumā pēc virziena. Ja, savukārt, bedres tuvumā ir atpazīstamāks objekts, piemēram paugurs, tas jāizvēlas par pēdējo drošo orientieri.
Izvēlieties ceļu
Pēc tam, kad tiek apgūtas pamatiemaņas orientēšanās sportā, vajadzētu būt tā, ka vienmēr iespējams ātrāk vai vēlāk kontrolpunktus atrast un distanci iziet. Dažkārt lielākās atšķirības sasniegtajos rezultātos ir atkarīgas no izvēlētā ceļu varianta. Īpaši tas raksturīgs gadījumos, kur pārvietošanās ātrums dažādās apvidus vietās ir dažāds, piemēram:
Skrējiens pa taku ir ātrāks, kā pa mežu
Veģetācija, kas atzīmēta ar zaļu, ir lēnāk caurskrienama
Uzkāpšana kalnā un nolaišanās lejā var būt lēnāka kā garš apkārtceļš
Iespējamais īsākais ceļš var nesaturēt orientierus, kur "piesieties", kamēr lēnākais apkārtceļš var nodrošināt drošu piekļuvi kontrolpunktam
Noorientējiet sevi un karti
Novietojiet kompasa maliņu uz kartes tā, lai maliņa būtu vērsta tikko saplānotā ceļa virzienā.
Turiet pie kartes piespiestu pirksta kompasu tā, lai maliņa rādītu uz priekšu tieši skatiena virzienā.
Nemainot kartes satvērienu, griezieties uz vietas riņķī tikmēr, kamēr kompasa bultas virziens sakrīt ar ziemeļu līnijām uz kartes (pārbaudiet, vai nepagriezāt uz Dienvidiem! Cipari pie pie punkta vienmēr tiek drukāti ar augšu uz Ziemeļiem.)
Tagad paceliet skatienu uz priekšu un noskatiet īpašu objektu pēc iespējas tālāk.
Dodieties noskatītajā virzienā!
Pēc kontrolpunkta atstāšanas:
Saglabājiet kontaktu ar karti
Vienmēr saglabājiet kontaktu ar karti. Tas nozīmē, ka visu laiku ir nepieciešams zināt Jūsu atrašanās vietu uz kartes, kā arī kustības virzienu. Vienmēr turiet karti noorientētu. Atkal un atkal (ik pa 100m) salīdziniet kartē uzzīmēto ar apkārt redzamo. Salīdziniet arī savu skrējiena virzienu ar vēlamo. Pārliecinieties, vai pa ceļam gaidāmos objektus kartē jūs variet atpazīt dabā un otrādi. Ja kaut kas neizskatās pareizi - piemēram, kartē redzamais objekts nav ieraugāms, tūlīt apstājieties un sevi atkal noorientējiet. Ja bez analīzes turpināsit ceļu, zaudēsit laiku vēl vairāk, apstājieties un domājiet!
Atjaunojiet saikni ar karti
Ja esiet zaudējuši savu atrašanās vietu kartē, tā atkal jāatrod. Vispirms svarīgi ir karti noorientēt. Novērtējiet virzienu, kurā devāties, kopš pēdējo reizi zinājāt savu atrašanās vietu un kartē no tās šajā virzienā mēģiniet ievērot raksturīgus apvidus elementus sev apkārt un atpazīt to attēlojumu kartē. Turpiniet kustību tajā pašā virzienā un meklējiet līnijveida orientierus, kas krustojas ar kādu citu formu. Piemēram, stigu, kura šķērso kalna muguru, strautu, kas veido izteiktu līkumu, ceļu, kas veido atpazīstamu līkumu vai krustojumu. Ieraugot atsevišķu pauguru, nevar viennozīmīgi noteikt, kurš tad tieši kartē iezīmētais to attēlo. Pārliecinieties, vai virziens, kādā tikko devāties, sakrīt ar vajadzīgo. Ja nesakrīt, mēģiniet secināt, uz kuru pusi novirzījāties. Ja virziens sakrīt, jāizvērtē noietais attālums. varbūt objekts jau palicis sānā un aiz muguras? Ja nevar izdarīt secinājumus no esošās informācijas, lietderīgi ir atgriezties atpakaļ, līdz parādās atpazīstamas vietas. Tad noorientējiet sevi un karti, pieņemiet jaunu lēmumu un to realizējiet.
Izmantojiet pieturas punktus
Izmantojiet līnijveida orientierus kā pieturas punktus, kas neļauj novirzīties no ceļa. Noder stiga, ceļš, strauts robeža starp mežu stādījumiem, kalna horizontāle - viss, ko viegli atrast un tad gar to virzīties. Plānojot ceļu, ieteicams meklēt šādus objektus un tad tos iekļaut izvēlētajā ceļā. Iesākumā visvieglāk izmantot takas vai ceļus, pat ja tādejādi jāmet līkums. Vēlāk var tikt izmantoti sarežģītāki un grūtāk atrodami orientieri, kā strautiņi, reljefa līnijas, veģetācijas robežas. Šādu objektu izmantošana gan pagarina ceļu, bet ievērojami palielina drošību, ka nezaudēsiet virzienu un kontaktu ar karti.
Sadaliet distanci
Bieži sarežģītākās distancēs nav izmantojamu līnijveida orientieru, kas palīdzētu sekot kartei. Šādos gadījumos jāmeklē orientieri, kas viens aiz otra veido loģisku, pietiekami taisnu ceļu tajā virzienā, kur jādodas. Tad ceļa posms jāsadala mazākos posmos.
Šajā piemērā varētu:
- iesākt kontrolpunktā ceļu pēc virziena,
- šķērsot klajumiņu,
- doties pa taku, līdz tā pagriežas pa kreisi,
- šķērsot klajumiņu,
- šķērsot klinšu atsegumus,
- šķērsot nākamo klajumiņu,
- nolaisties pa kalna degunu,
- nolaisties pa kalna sānu līdz strautam,
- sekot strautam, līdz sasniegts kontrolpunkts.
Atzīmēšanās
Kā pierādīt, ka kontrolpunkts ir apmeklēts?
Sacensībās "Magnēts" tiek pielietota atzīmēšanās sistēma SPORTident. Tā ir elektroniska atzīmēšanās sistēma, kas īpašā atzīmēšanās kartītē ievada informāciju par katru apmeklēto kontrolpunktu un laiku, kad tas noticis. Vairāk lasi šeit
Avots: www.magnets.lv
